Patreiz man ir Mazda 626  93. gada un paliek jau par mazu. Kā nekā vietai jābūt gan sievai, gan trim maziem bērniem, gan mantām. Patreiz mani interesē Volkswagen busiņš vai Chrysler Gran Voyajer minivens. Varbūt ir arī kāda alternatīva? Piemēram, Volkswagen sharan, Toyota Previa, Hyundai Trajet, Honda Shuttle …
Runa, protams par lietotiem auto.

Tātad, ja kādam ir pieredze ar ģimenes auto, padalās ar atsauksmēm un ieteikumiem. Kādas ekspluatācijas izmaksas, ērtums u.tml.

Apakšā pieliku savu Mazda 626 attēlu.

Mazda 626

Lūk, ko raksta latvijas.daba.lv par sho sēni:

Otrajā vietā pēc augļķermeņu masas Latvijā ierindojams milzu apaļpūpēdis (Langermannia gigantea). Tā lielākais zināmais augļķermenis atrasts 1972. gadā Emburgas apkārtnē. Tas glabājas Valdemārpils Mežu muzejā. Šī augļķermeņa apkārtmērs ir 166 cm, bet masa 700 g. Ja ņemam vērā, ka svaigi sēņu augļķermeņi satur līdz 90 % ūdens, tad viegli varam izrēķināt, ka šāda lieluma svaiga augļķermeņa masa bija ap 7 kg. Tai pat laikā neatbildēts paliek jautājums : cik liela šādam augļķermenim ir sēņotne jeb micēlijs, kas atrodas augsnē jeb tās trūdu kārtā un kāda ir tā masa ?

Šādi lieli pūpēži Latvijā nav sevišķs retums. Arī Latvijas Universitātes Botānikas un ekoloģijas katedrā glabājas vairāki šī pūpēža eksemplāri. Viens no tiem atrasts 1922. gada septembrī Rīgā psihiatriskās slimnīcas dārzā. Svaiga augļķermeņa apkārtmērs ir bijis 103 cm, bet masa 5,8 kg. 1979. gadā milzu apaļpūpēdi ievācām Reņģes upītes pļavā Bukaišos un atvedām uz Rīgu. Tā apkārtmērs – 120 cm. Palu ūdeņi iepriekšējā gada augļķermeni bija atnesuši un noguldījuši pļavā Zemgaļu māju tuvumā. Paejot gar upīti uz augšu, atradām arī jaunos augļķermeņus. Kā mums stāstīja, šie augļķermeņi regulāri pavasara palos peldot pa Reņģes upīti. Tas liecina, ka šie augļķermeņi kādā upītes augšteces pļavā katru gadu no augsnē esošā micēlija aug no jauna.

Par vienu interesantu milzu apaļpūpēžu augteni 1993. gadā Lauku Avīzē rakstīja LU herbārija fondu glabātāja I. Berga. Viņai bija zināma šī pūpēža atradne Brunavas pagasta Kraučuku māju ābeļdārzā jau no septiņdesmito gadu vidus. Parasti katru gadu izauguši 4 – 6 augļķermeņi, bet 1993. gada septembra sākumā to bijis 45. No tiem lielākajam apkārtmērs bijis 150 cm, bet par ļoti iespaidīgiem bijuši atzīstami arī augļķermeņi ar apkārtmēru robežās no 78 – 125 cm. Taču 1994. gadā, kad vasaras beigās pēc lielā sausuma mežos mūs priecēja baraviku, priežu sviestbeku (makaviču) bagātība, milzu apaļpūpēža micēlijs Brunavā ” atpūtās ” no iepriekšējā gada lielajiem darbiem un deva tikai vienu augļķermeni.

Milzu apaļpūpēža augļķermeņi ir ēdami, kamēr to iekšējā masa ir balta un nav kļuvusi dzeltenīga. Tādiem augļķermeņiem novelk apvalku (perīdiju), sagriež šķēlītēs, panē un cep. Kas šādu cepumu garšojuši – atzīst to par ļoti labu un visiem iesaka pamēģināt. Sajaukt milzu apaļpūpēdi ar kādu citu pūpēdi praktiski gandrīz neiespējami. Zināma līdzība varētu būt ar zaķu pūpēdi (Calvatia uteriformis), taču tas nedaudz atšķiras ar augļķermeņa formu : tā nav lodveida, bet ir plati olveidīga, pat plati bumbierveida ar sterilu pamatni. To diametrs nepārsniedz 5 – 12 (20) cm, bet augstums 12 – 16 cm. Milzu apaļpūpēdis atrodams pļavās krūmājos uz dažādām augsnēm.

Bēdīgs ir fakts, ka cilvēki bieži vien milzu apaļpūpēdim neļauj izaugt : to saspārda un samīda tikko tas sācis tā kārtīgi augt.

Latvijā lielākais augļķermenis ir zināms milzu apaļpūpēdim
(Langermannia gigantea), kas glabājas Valdemārpils meža muzejā. Tā apkārtmērs ir 166
cm, bet masa 700 g. Tas nozīmē, ka svaiga pūpēža masa ir bijusi ap 7 kg.